tuvāk

svētki nāk ar joni, bet es sēžu rīgā, lai gan ap šo laiku pavisam noteikti vajadzēja būt mājās.

nu neko darīt. Dievs pārbauda manu paļāvību, jo diemžēl nekas nenotiek pēc mana prāta [pašlaik noteikti].

varbūt pat labi, ka tā, jo sāku lasīt jauno grāmatu:
fantastiska svētā, apbrīnoju!!

un jā, vakar saņēmu atbildi. neliegšos, asaras lija par to, ka nesanāk viss, kā iecerēts, bet paldies Tev, māte Terēze, ka Tu atradi īsto laiku, lai pateiktu, lūk, ko:

Es patiešām priecājos, ja kaut kas nenotiek tā, kā es gribētu, jo es redzu, ka Viņš vēlas mūsu paļāvību.

[vis]vairāk man patīk būt ziemā.

nē, tiešām - man patīk būt ziemā!
patīk satuntuļoties un sajusties kā sniegavīram.
patīk pastaigas, kad snieg lielām, skaistām pārslām.
patīk, kā izskatās Vecrīga, kad sāk pamazām posties svētku rotā.
patīk nosalušie, sārtie degunteļi.
patīk, patīk, patīk!

gaidīt un sagaidīt.

http://www.youtube.com/watch?v=K2NKrbXPvDc

"Dievs pieļauj, ka dvēsele, kas aicināta uz dievišķu vienību ar Viņu, piedzīvo neizprotamu izmisumu, šķietamu pamestību, visdažādākās sāpes un ciešanas, lai ar tā visa palīdzību tiktu šķīstīta. Tādējādi tā tiek atbrīvota no jebkādiem šķēršļiem, no visa, kas varētu kavēt sasniegt šo mērķi, kas pārsniedz cilvēciskos spēkus, vai darīt tā sasniegšanu neiespējamu."