raibas bijušas šīs dienas, jāatzīst.
bet, tagad tā domājot, priecē tas, ka priecīgo notikumu tomēr bijis vairāk.
ja iet hronoloģiski, tas jāsaka, ka darbdienas ne ar ko īpašu neizcēlās, kā tikai ar skolu, skolu, skolu.. tā kā skola nav nekāds retums, ko tur daudz stāstīt, vai ne? ;)
ceturtdien nobastoju pēdējo lekciju, kas bija angļu val [ceru, pasniedzēja nav atriebīga, ja ņem vērā ne īpaši labo pirmo atzīmi pie viņas..] , un aizbraucu mājās :) patiess prieks bija BEIDZOT redzēt mammu un mazo māsu, kuras bija fantastiskā 10 dienu braucienā uz Medjugorji :) saņēmu daudz mazu dāvaniņu un, protams, klausījos iespaidos. skaidrs ir viens - es arī ļoti gribu tur aizbraukt!!
vēl ceturtdiena bija īpaša ar t, ka vectēvam palika 85, kā arī agrā rīta stundā pasaulē nāca mazs eņģelītis. mazais bija ļoooti gaidīts ne tikai radu pulkā, bet pat mūsu dzīvoklī :p prieks par jaunajiem vecākiem, tgd nevaru vien sagaidīt, kad braukšu mazuli auklēt :))
brīvdienās tiku arī pie rudens bildēm. parasti man šis prieks iet secen, jo es esmu tā, kas visus interesentus bildē, bet prieks, ka arī man beidzot tika modeļa prieks :p
pēc skaistām un priecīgām dienām parasti seko kas ne pārāk iepriecinošs. šoreiz tā bija vēstule no angļu val pasniedzējas ar prezentācijas vērtējumu. nez, man neiet kopā kursa biedru uzrakstītie daudzie plusi ar tik zemu vērtējumu.. diemžēl tas vēl vairāk nosit manu vēlmi paciest [goda vārds, tā arī ir!] šo priekšmetu. njā, bet laikam vien jāturpina domāt, ka dzīvei, ne skolai, mācāmies. tā kā dzīvē jeb nākamajā darbā šo valodu nevajadzēs, mierinu sevi ar domu, ka tas nav nekas traks.
nu ko, jaukie.
lai jums skaista nedēļa, dzīsim prom sniegu, kuru šonedēļ sola, un turpināsim būt priecīgi ;)
-i.
