šodien, Pelnu trešdienā, kas ir Lielā gavēņa sākums, gribu jūs aicināt uz nelielām pārdomām, kuru autors ir Tomass Mērtons.
Atmiņas par manu mazo brālīti mani pilda ar mokošiem sirdsapziņas pārmetumiem: par spīti manai augstprātībai un cietajai sirdij viņš bija tik pazemīgs un sirsnīgs.
Mēs ar draugiem būvējām zaru būdas un ar lielu stingrību tās sargājām no saviem mazajiem brāļiem. Viņi centās tuvoties vai kaut tikai iztālēm tās vērot, bet mēs viņus dzinām prom, sviezdami ar akmeņiem.
Tagad atceroties šo bērnības laiku, lūk, kā es redzu savu mazo brāli: viens lauka vidū, kādus simts metrus no koka pudura, kurā sabūvētas mūsu būdas, stāv šis mazais zēns. Samulsis, pilnīgi nekustīgs, vien rokas šūpinādams, viņš aktās uz mums, neuzdrošinādamies tuvoties akmeņu dēļ, aizvainots un bēdīgs, acis pilnas pazemojuma un sāpju.
Un tomēr viņš nekustas. Mēs saucam, lai tas iet prom, pazūd, dodas mājās un metam akmeņus viņa virzienā: viņš neiet. Mēs pavēlam iet spēlēties citur: viņš nekustas. Mazais zēns stāv turpat, nav ne asaru, ne šņukstu, bet bērns ir nelaimīgs, apvainots un neizsakāmi bēdīgs...
Viņu apbur tas, ko mēs darām, un milzīgā vēlēšanās būt kopā, spēlēties ar mums to tur kā piekaltu šai vietai. Instinkts liek palikt kopā ar vecāko brāli, atdarināt to, un bērns nesaprot, kāpēc šī sirsnīgā vajadzība tiek tik netaisni un brutāli atraidīta.
Šī briesmīgā situācija ir grēka modelis: mēs kategoriski un aiz brīvas gribas atstumjam nesavtīgu mīlestību. Vienkārši tāpēc, ka to nevēlamies, tāpēc, ka neļaujam sevi mīlēt.
gavēņa laikā ir svarīgi nožēlot, lūgt piedošanu, saņemt piedošanu, vairāk domāt par citiem. lai kaut 40 dienas lielais `ES` paliek malā.
neaizmirsīsim nest mazu upurīti, atsakoties no kaut kā. lai arī tas būtu kas niecīgs - 40 dienas neiet internetā, neēst saldumus utt. katrs mazais solītis ved mūs tuvāk Dievam. atcerēsimies to!
svētīgu gavēņa laiku! +
-i.
2/17/2010
2/14/2010
priecājies un līksmo!
sen te nekas nav rakstīts, izrādās.. varbūt pat labi, negribējās apgrūtināt jūs ar savām problēmām un likstām ;)
tagad vairāk vai mazāk esmu nostājusies atpakaļ uz savas dzīves taciņas :)
vispār, šodien gribēju pateikt to, ko Raksti mums šodien visiem saka -
`Priecājieties un līksmojiet, jo alga jums Debesīs ir liela!`
un īpašs sveiciens tiem, kuri neatzīmē šo dienu ar sirsniņām, bučām, mīlestību, tiri piri. nav jau tā, ka man tas nepatīk, nē. neesmu pret mīlestību. vnk kkā mazliet nepatīk, ka īpaši to izrādam tikai vienu dienu gadā. katru dienu rādi, ka tu kādu mīli! :)
un man dažreiz gribas būt šeit. feina vieta, vai ne? (:
-i.
tagad vairāk vai mazāk esmu nostājusies atpakaļ uz savas dzīves taciņas :)
vispār, šodien gribēju pateikt to, ko Raksti mums šodien visiem saka -
`Priecājieties un līksmojiet, jo alga jums Debesīs ir liela!`
un īpašs sveiciens tiem, kuri neatzīmē šo dienu ar sirsniņām, bučām, mīlestību, tiri piri. nav jau tā, ka man tas nepatīk, nē. neesmu pret mīlestību. vnk kkā mazliet nepatīk, ka īpaši to izrādam tikai vienu dienu gadā. katru dienu rādi, ka tu kādu mīli! :)
un man dažreiz gribas būt šeit. feina vieta, vai ne? (:2/06/2010
&
ir super sajūta, kad izrunājies no sirds. vismaz neesi vairs viens kā pirksts, kas nezin ko iesākt. tādas mēs vairākas te esam.
man ir cerība, ka Dievs visu sakārtos. pašu spēkiem mēs nevaram neko, jo patiesību te nesaprot/negrib saprast.
-i.
man ir cerība, ka Dievs visu sakārtos. pašu spēkiem mēs nevaram neko, jo patiesību te nesaprot/negrib saprast.
novēlu Tev saprast, cik daudz dod draugi/draugs.
-i.
2/05/2010
konkrēti
nāc manā vietā, ja vēlies.
taču es ne mirkli nenožēloju to, ko izdarīju.
un vari teikt, ka esmu egoiste. apnicis sāpināt tikai sevi ar kkādiem tizliem pārmetumiem nepelnīti. saņem patiesību, lai pasāp tev. varbūt sāksi saprast, ka tu dari nepareizi.
-i.
taču es ne mirkli nenožēloju to, ko izdarīju.
un vari teikt, ka esmu egoiste. apnicis sāpināt tikai sevi ar kkādiem tizliem pārmetumiem nepelnīti. saņem patiesību, lai pasāp tev. varbūt sāksi saprast, ka tu dari nepareizi.
-i.
2/04/2010
lai paliek tā
šodien gribas uzrakstīt ko bezgala jauku. varbūt ne priekš jums, bet tieši vērstu uz sevi.
nav egoistiski, nav arī savtīgi. vnk kkā sāk riebt mana pārāk labā sirds dažreiz. atteikt neprotu, sāpināt [ja ir pelnījis/-usi] neprotu, ilgi dusmoties neprotu. jā, no vienas puses labi - esmu atvērta jebkurā diennakts laikā, sniedzu palīdzīgu roku, ja lūdz un pat tad, ja arī nelūdz.
taču tajā pašā laikā piemirstu sevi. jā jā, protams, labi! vismaz egoisms neaug! bet par to es priecātos tad, ja man gan fiziski, gan garīgi viss būtu super duper un vēl labāk. fiziski - ok, tur my own problem. ja čakarēju veselību ar pārlieku lielu stresu dažreiz pat ne par ko īpašu, mana darīšana. ko tu glupam padarīsi, kā saka. toties garīgo pusi vajadzētu sakārtot. domās gan jau cenšos un mēģinu kopš decembra, ja nemaldos, bet tā arī vēl neesmu saņēmusies. ir vēl 100+ iemeslu, kāpēc nav iespējams atvērties kādam par visiem 100% , ne vairākiem un pa fragmentiem.
un to visu ietekmē tas, ka neprotu ilgtermiņā dusmoties. nokaitina līdz pēdējam, ieva dusmīga, taču pēc dienas/divām atliek saņemt negaidītu un mīļu sms, kas uz brīdi pat liek sēdēt ar muti vaļā, un viss tiek aizmirsts. tādi ir tie cilvēki - ekselenti pielāgojas situācijai, liekot n-tās maskas, kas ražotas pēc pasūtījuma un pašreizējām emocijām. taču vairāk vēl par to visu iepriekšējo nevaru ciest liekulību. pat nezinu, kas ir vēl riebīgāk priekš manis.
bezgala ļoti gribu izrunāties. no sirds. bet laikam jau nav piedzimis tāds cilvēks, kas spētu mani saprast līdz galam. nē, kaut gan ir - rēzeknē. manas mīļās māsas jeb mani eņģeļi. tur tiešām par sapratnes un mīlestības trūkumu nevar sūdzēties! aptekalē un aprūpē no visām pusēm, ir saprotošas, mīļas, vienmēr atvērtas un gatavas palīdzēt. [ieva plāno, kad varētu aizbraukt ciemos ar nolūku uzlabot jeb atjaunot savu garīgo stāvokli]
es mīlu dzīvi.
nav jādomā, ja man ir šādi samērā gari ieraksti, tad esmu zaudējusi prieku dzīvot.
manī mīt cerība, ka kādreiz , kaut pēc 50 vai 150 gadiem, viss būs nostājies savās vietās, viss būs labi, visi būs saņēmuši pēc nopelniem.
un vēl -
zelta doma šodienai, rītdienai un visam gadam:
"Tev ne no kā nav jābīstas.
Gluži pretēji, uzskati sevi par ļoti laimīgu, ka esi novērtēta par cienīgu ņemt līdzdalību Cilvēka - Dieva ciešanās.
Tas nenozīmē, ka Kungs tevi būtu pametis vai sodītu; gluži pretēji, Viņš tev apliecina mīlestību, lielu mīlestību. Tev jāpateicas Dievam un jāpiekrīt dzert no Ģetzemanes biķera."
t.Pio
lai tev viss izdodas!
-i.
nav egoistiski, nav arī savtīgi. vnk kkā sāk riebt mana pārāk labā sirds dažreiz. atteikt neprotu, sāpināt [ja ir pelnījis/-usi] neprotu, ilgi dusmoties neprotu. jā, no vienas puses labi - esmu atvērta jebkurā diennakts laikā, sniedzu palīdzīgu roku, ja lūdz un pat tad, ja arī nelūdz.
taču tajā pašā laikā piemirstu sevi. jā jā, protams, labi! vismaz egoisms neaug! bet par to es priecātos tad, ja man gan fiziski, gan garīgi viss būtu super duper un vēl labāk. fiziski - ok, tur my own problem. ja čakarēju veselību ar pārlieku lielu stresu dažreiz pat ne par ko īpašu, mana darīšana. ko tu glupam padarīsi, kā saka. toties garīgo pusi vajadzētu sakārtot. domās gan jau cenšos un mēģinu kopš decembra, ja nemaldos, bet tā arī vēl neesmu saņēmusies. ir vēl 100+ iemeslu, kāpēc nav iespējams atvērties kādam par visiem 100% , ne vairākiem un pa fragmentiem.
un to visu ietekmē tas, ka neprotu ilgtermiņā dusmoties. nokaitina līdz pēdējam, ieva dusmīga, taču pēc dienas/divām atliek saņemt negaidītu un mīļu sms, kas uz brīdi pat liek sēdēt ar muti vaļā, un viss tiek aizmirsts. tādi ir tie cilvēki - ekselenti pielāgojas situācijai, liekot n-tās maskas, kas ražotas pēc pasūtījuma un pašreizējām emocijām. taču vairāk vēl par to visu iepriekšējo nevaru ciest liekulību. pat nezinu, kas ir vēl riebīgāk priekš manis.
bezgala ļoti gribu izrunāties. no sirds. bet laikam jau nav piedzimis tāds cilvēks, kas spētu mani saprast līdz galam. nē, kaut gan ir - rēzeknē. manas mīļās māsas jeb mani eņģeļi. tur tiešām par sapratnes un mīlestības trūkumu nevar sūdzēties! aptekalē un aprūpē no visām pusēm, ir saprotošas, mīļas, vienmēr atvērtas un gatavas palīdzēt. [ieva plāno, kad varētu aizbraukt ciemos ar nolūku uzlabot jeb atjaunot savu garīgo stāvokli]
es mīlu dzīvi.
nav jādomā, ja man ir šādi samērā gari ieraksti, tad esmu zaudējusi prieku dzīvot.
manī mīt cerība, ka kādreiz , kaut pēc 50 vai 150 gadiem, viss būs nostājies savās vietās, viss būs labi, visi būs saņēmuši pēc nopelniem.
un vēl -
zelta doma šodienai, rītdienai un visam gadam:
"Tev ne no kā nav jābīstas.
Gluži pretēji, uzskati sevi par ļoti laimīgu, ka esi novērtēta par cienīgu ņemt līdzdalību Cilvēka - Dieva ciešanās.
Tas nenozīmē, ka Kungs tevi būtu pametis vai sodītu; gluži pretēji, Viņš tev apliecina mīlestību, lielu mīlestību. Tev jāpateicas Dievam un jāpiekrīt dzert no Ģetzemanes biķera."
t.Pio
lai tev viss izdodas!
-i.
Abonēt:
Ziņas (Atom)