šodien, Pelnu trešdienā, kas ir Lielā gavēņa sākums, gribu jūs aicināt uz nelielām pārdomām, kuru autors ir Tomass Mērtons.
Atmiņas par manu mazo brālīti mani pilda ar mokošiem sirdsapziņas pārmetumiem: par spīti manai augstprātībai un cietajai sirdij viņš bija tik pazemīgs un sirsnīgs.
Mēs ar draugiem būvējām zaru būdas un ar lielu stingrību tās sargājām no saviem mazajiem brāļiem. Viņi centās tuvoties vai kaut tikai iztālēm tās vērot, bet mēs viņus dzinām prom, sviezdami ar akmeņiem.
Tagad atceroties šo bērnības laiku, lūk, kā es redzu savu mazo brāli: viens lauka vidū, kādus simts metrus no koka pudura, kurā sabūvētas mūsu būdas, stāv šis mazais zēns. Samulsis, pilnīgi nekustīgs, vien rokas šūpinādams, viņš aktās uz mums, neuzdrošinādamies tuvoties akmeņu dēļ, aizvainots un bēdīgs, acis pilnas pazemojuma un sāpju.
Un tomēr viņš nekustas. Mēs saucam, lai tas iet prom, pazūd, dodas mājās un metam akmeņus viņa virzienā: viņš neiet. Mēs pavēlam iet spēlēties citur: viņš nekustas. Mazais zēns stāv turpat, nav ne asaru, ne šņukstu, bet bērns ir nelaimīgs, apvainots un neizsakāmi bēdīgs...
Viņu apbur tas, ko mēs darām, un milzīgā vēlēšanās būt kopā, spēlēties ar mums to tur kā piekaltu šai vietai. Instinkts liek palikt kopā ar vecāko brāli, atdarināt to, un bērns nesaprot, kāpēc šī sirsnīgā vajadzība tiek tik netaisni un brutāli atraidīta.
Šī briesmīgā situācija ir grēka modelis: mēs kategoriski un aiz brīvas gribas atstumjam nesavtīgu mīlestību. Vienkārši tāpēc, ka to nevēlamies, tāpēc, ka neļaujam sevi mīlēt.
gavēņa laikā ir svarīgi nožēlot, lūgt piedošanu, saņemt piedošanu, vairāk domāt par citiem. lai kaut 40 dienas lielais `ES` paliek malā.
neaizmirsīsim nest mazu upurīti, atsakoties no kaut kā. lai arī tas būtu kas niecīgs - 40 dienas neiet internetā, neēst saldumus utt. katrs mazais solītis ved mūs tuvāk Dievam. atcerēsimies to!
svētīgu gavēņa laiku! +
-i.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru