meloju. es zinu, KO man vajag, bet KĀ man to panākt, nav ne mazākās nojausmas.. šoreiz nav runa par kkādām stulbām iedomām, bet par reālu problēmu. [atkal jau.]
1) drosmi man vajag, lai spētu pārkāpt pāri pagātnei, lai ar cerībām pilnu skatu raudzītos nākotnē.
[man patīk, cik skaisti tas skan un cik viegli to ir uzrakstīt. a praktiski tas vispār ir iespējams?]
2) man vajag izskaust savas pārliekās emocijas, kas dažreiz ir nevietā un nelaikā, pie tam pārāk lielas. mūžīgais jautājums - kā to izdarīt?
3) jāiemācās samierināties ar to, kur es esmu un ar kādiem cilvēkiem apkārt. ieva, iemācies taču vienreiz saprast, ka tieši šī vieta un tieši šis laiks ir tas, kurā Dievs tevi ir ielicis un grib redzēt!
4) vēl es nevaru ciest, ka apkārtējos redzu citu cilvēku ēnas. mani tuvie nav vairs viņi paši, bet kkāda neizdevusies [vai izdevusies?] kopija. nu priekš kam jāpārdzīvo citu vietā, jādomā par cita problēmām, ja pašam savu pietiek? kāpēc nepieciešams sevi šaustīt par to, ka šis cilvēks nepieņem tavu palīdzību, ja to nemaz nav lūdzis?
5) man riebjas mans raudulīgums. kā kkas nav tā, kā es savā blondajā [ārēji nē] galviņā izdomāju - visu tā pa skaisto, bet beigās čiks vien sanāk - asaru plūdi un Dieva vainošana.
[nu bet pareiz, kuru ta citu vainot, ne?]
6) aizveries, ieva. tāpat nevienu tas neinteresē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru